Mūsu mīļumi - 6.

   Sveicināti! Sen neesmu turpinājis savu topiņu un tā šnākošais mīļums ir jūras cūciņa.

   Jūrascūciņas (Cavia) ir jūrascūciņu dzimtas (Caviidae) ģints. Par spīti nosaukumam, jūrascūciņām nav nekāda sakara nedz ar cūkām, nedz ar jūru. Šajā ģintī ietilpst 9 sugas, no kurām visbiežāk sastopamā ir parastā jūrascūciņa (Cavia porcellus), kas ir svarīgs gaļas dzīvnieks, ko izmanto pārtikā Dienvidamerikā un kas ir populārs mājdzīvnieks Eiropā un Ziemeļamerikā.

   Jūrascūciņas savvaļā ir sastopamas tikai Dienvidamerikā :  Kolumbijā, Venecuēlā, Bolīvijā, Brazīlijā un Argentīnā. Tās var sastapt klinšainos apvidos, savannā, teritorijās, kas pieguļ mežiem, kā arī purvos. Tās dzīvo baros, kas sastāv no apmēram 10 indivīdiem, bars rok kopīgu alu sistēmu vai arī tiek ieņemta citu dzīvnieku izrakta ala.

Jūrascūciņas parasti ir nakts dzīvnieki. Tās ir izteikti veģetārieši. Savvaļā jūrascūciņas pārojas visu gadu. Parasti mazuļi dzimst divas reizes gadā, metienā ir apmēram 1 - 4 mazuļi. Pieaugušas jūrascūciņas var sasniegt 700 g svaru. Salīdzinot ar ierastajām mājas jūrascūciņām, savvaļas jūrascūciņas ir daudz veiklākas, un to kažoku spalvas ir taisnas un vidēji garas. Kažoka krāsa ir brūna vai pelēka.

Angļu un holandiešu jūrnieki ieveda jūrascūciņas Eiropā 16. gadsimta sākumā, drīz pēc Amerikas atklāšanas. Varbūt tādēļ to nosaukumā parādās vārds "jūra", jo tās nāk no aizjūras. Nav zināms, kā jūrascūciņas kļuva par "cūciņām". Viena no versijām vēsta, ka šis nosaukums jūrascūciņām radies tādēļ, ka tās izdod cūkām līdzīgas skaņas. Citā versijā tādēļ, ka to izskats ir līdzīgs lielajām cūkām.

   Lai kāda arī nebūtu šī dzīvnieka nosaukuma etimoloģija, šīs cūkas vai cūciņas motīvs parādās arī citās valodās, ne tikai latviešu. Piemēram, angliski jūrascūciņa ir guinea pig (Gvinejas cūka — iespējams, tādēļ, ka no Latīņamerikas uz Eiropu atbraukušie jūrnieki tirgoja tās par vienu gineju, vai varbūt tādēļ, ka no Dienvidamerikas uz Eiropu kuģi parasti devās caur Gvineju Āfrikā). Vāciski to sauc Meerschweinchen (Mazā jūras cūka vai drīzāk kā latv. val. — jūras cūciņa), krieviski — Морская свинка (jūras cūciņa), franciski — Cochon d'Inde, (Indiāņu cūka), holandieši mēdza saukt to par guinees biggetje (gvinejiešu sivēns), Zviedrijā to sauc marsvin (no latīņu val. mare (jūra) un zviedru svin (cūka)), un grieķiski tās sauc par ινδικά χοιρίδια (indiāņu cūciņas). Jūrascūciņas zinātniskais nosaukums ir Cavia porcellus (porcellus latīniski = cūciņa).

Pirmie ap 2000. g.p.m.ē. jūrascūciņu pieradināja — un sāka lietot uzturā — senie inki, kas apdzīvoja Dienvidamerikas Andu reģionu jeb tagadējo Peru un Bolīvijas teritoriju. Šai apvidū vēl aizvien jūrascūciņas gan tiek turētas kā mājdzīvnieki, gan lietotas uzturā. Peru jūrascūciņas tiek dēvētas par cuy (dsk. cuyes) un uzskatītas par virtuves delikatesi, ko parasti gatavo cepot. Ceptas jūrascūciņas garša tiek uzskatīta par līdzīgu truša gaļas garšai. Jūrascūciņām ir vēl kāda loma vietējā kultūrā — tās tiek uzskatītas par spējīgām uzņemt sevī ļaunumu un visas kaites un tiek izmantotas dažādos dziedināšanas rituālos.

Pieaugušas jūrascūciņas garums parasti ir ap 20 cm, svars — 600-1200 grami (mātītei) un 800-1800 gr (tēviņam). Jūrascūciņai ir ķermenim neproporcionāli īsas kājas un liela galva, apaļš, plecīgs rumpis un mazas, apaļas austiņas. Kā jau visiem grauzējiem, jūrascūciņai ir gari, asi priekšzobi un astoņi dzerokļi barības sakošļāšanai. Jūrascūciņas oža un dzirde ir izcila, un šīs tai ir daudz labāk attīstītas maņas nekā redze. Dzīvnieka ķermeņa temperatūra ir augstāka nekā cilvēkam, un tās pulss, tāpat kā daudziem citiem maziem zīdītājiem, ir daudz straujāks (120x/min).

Jūrascūciņas vidējais mūža ilgums ir 5-6 gadi, bet labos apstākļos tā var nodzīvot līdz pat 10 gadiem.

Kā jau visus zālēdājus, arī jūrascūciņu savvaļā apdraud dažādi plēsēji, tādēļ saspringta uzmanība, kautrība, bailīgums un nervozitāte ir cūciņai izteikti piemītošas īpašības. Jūrascūciņa ir draudzīga un skaļa, bet ļoti piesardzīga. Tā labāk cenšas palikt citu neievērota un, atrodoties uzmanības centrā, var saspringt un kļūt nervoza. Līdzīgi uzvedīsies arī pieradināta jūrascūciņa būrītī mājas apstākļos. Bet savvaļā tā slēpjas garajā zālē un ūdens un barības meklējumos dodas agri no rīta un vēlu vakarā, kad gaismas trūkuma dēļ tā nav tik viegli pamanāma. Jūrascūciņa neveido sev midzeni, bet iemitinās kāda cita dzīvnieka pamestā migā.

Tomēr jūrascūciņai nepieciešama kompānija, jo arī savvaļā tās dzīvo baros — parasti harēmā, ko vada 1 vīriešu dzimuma līderis. Vienatnē tā kļūs vientuļa un nomākta, tādēļ turēšanai mājas apstākļos ieteicams iegādāties vismaz 2 zvēriņus. Tiesa, tiem jābūt viena dzimuma, jo jūrascūciņas strauji vairojas. Sieviešu dzimuma cūciņa sasniedz dzimumgatavību 4 nedēļu vecumā, vīriešu — 5-7 nedēļu vecumā.

Jūrascūciņu mazuļi agri kļūst pieauguši. To bioloģiskā attīstība notiek ļoti strauji — atšķirībā no daudziem citiem zīdītājiem, tie piedzimst jau ar spalvu un zobiem un acīm vaļā, un pēc pāris dienām jau sāk lietot uzturā to pašu pārtiku, ko viņu vecāki.