Nu, re, par kaķiem esam iepazinušies, tagad mūsu mīļumu statistikā otro vietu ieņem suns. Bija man ar suņi nu ne pilnīgi man, bet uz laukiem pie omītes. Pirmais ko atceros bija maza auguma šunelis vārdā Dadzis. Viņš gan nodzīvoja ilgi, protams, pēdējos gadiņus bija gan pakurls gan jau pa akls arī. Bet vienalga visi viņu mīlēja. Bija pēc tam vēl viens suns, kas man patika Remis, melns paliela auguma plušķis. Bet par saviem mīļumiem aprakstīšu citā stāstā un ja sameklēšu pat foto ielikšu. Tad sākšu par šodienas tēmu – suns.
Suns jeb mājas suns (Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs, kas ir viena no pasugām pelēkā vilka (Canis lupus) sugā. Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms 15 000 gadiem Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Ilgo gadu laikā, ko suns ir pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai, gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu. Suņiem ir ļoti daudz un dažādas šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. "Suns" latīņu valodā ir "canis", un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), kurā atrodas visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram, hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns. Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu. Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdājs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt sabiedrībai bīstams dzīvnieks. Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm, bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura augstums skaustā sasniedz 106,7 cm. Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu. Suņa abi dzimumi sasniedz dzimumbriedumu laikā no 6 - 12 mēnešiem, lai gan daži indivīdi nobriest vēlāk - līdz 2 gadu vecumam. Kuces meklējas 2x gadā, un tās var pāroties ar vairākiem suņiem. Grūsnības periods ilgst 56 - 72 dienas, vidēji 63 dienas. Vidējais kucēnu skaits metienā ir 6 kucēni, bet to skaits variē atkarībā no šķirnes. Mazām šķirnēm kucēnu ir mazāk, kas var būt 1 - 4, bet lielajām vairāk, kas var sasniegt pat 12 kucēnus metienā. Ir šķirnes, kuru tēviņu seksuālā aktivitāte ir ļoti zema, un, lai pavairotu šķirni, tiek izmantota mākslīgā. Pie mazaktīvajām šķirnēm varētu pieskaitīt čau čau suņus, franču buldogus. Suņu dzīves ilgums ir saistīts ar konkrēto suņa šķirni, bet visbiežāk suņi dzīvo 7 - 9 gadus. Mazo šķirņu suņi kopumā dzīvo ilgāk nekā lielo šķirņu suņi. Visīsākais dzīves garums ir Bordas dogam, ar vidējo dzīves ilgumu 5,2 gadi, ir šķirnes, to skaitā bulterjeri, angļu buldogi, bladhaundi, īru vilku suņi, Bernes ganu suņi, vācu dogi un angļu mastifi, kas vidēji dzīvo 6 - 7 gadus. Visilgāk dzīvo mazie suņi, piemēram, toipūdeļi, borderterjeri, pundurpūdeļi, Tibetas spanieļi, takši, kuru vidējais dzīves garums ir 14 - 15 gadi. Suņi jaukteņi arī dzīvo ilgāk kā tīršķirnes suņi. To dzīves garums visās auguma grupās ir par 1 vai vairāk gadiem ilgāks. Ilgākais reģistrētais suņa mūžs - 24 gadi. Mājas sunim ir raksturīga sociālā inteliģence, kas nevienam citam mājdzīvniekam nav tik izteikta. Suņi spēj sociālo uzvedību mācīties divējādi gan "ejot skolā" - suns tiek speciāli mācīts, gan vērojot sev apkārt notiekošo. Visaktīvāk suns apgūst dzīvi savā tuvumā apmēram 8 nedēļu vecumā. Kucēns ļoti ātri mācās no pieaugušajiem suņiem, tādā veidā suns gan neiemācās uzdevumus, ko cilvēks gribētu, lai suns izpilda, bet kucēns iemācās socializēšanos un attiecības. Suns spēj plānot limitētas darbības, piemēram, suns spēj apzināti slēpt no cilvēka aizliegtu nodarījumu, nozogot kaulu, to noslēpt un nerādīt cilvēkam, un uzsākt kaula ēšanu tikai pēc tam, kad cilvēks ir pametis telpu. Suns spēj pieņemt lēmumus un rīkoties. Čīles galvaspilsētā Santjago uz ceļa tika savainots kāds suns, otrs suns izglāba savu draugu no tuvojošās satiksmes, pieliekot visus spēkus, novilka draugu lielceļa malā, kur vēlāk abus izglāba autoceļu patruļas darbinieki (asaras pat saskrēja).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru